Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

Ir pienācis laiks, kad arī kuģniecības vēsturnieki un arheologi ietērpjas ūdenslīdēju skafandros un mācās nirt, lai zem ūdens meklētu sen pagājušu laikmetu pēdas. Cik kuģu nogrimuši dzelmē gadu tūkstošu gaitā? To mēs nezinām, taču jādomā, ka jūras ceļu dibenā vēl tagad neskarti guļ milzum daudzu bojā gājušu kuģu vraki. Un mēs varam būt pārliecināti, ka jūras dibens izskatās kā viens vienīgs liels muzejs. Jau ēģiptieši, krētieši un feniķieši braukāja pa Vidus­jūru. Viņiem sekoja grieķi, romieši, normaņi un arābi ar veselām galeru un visāda veida tirdzniecības un kara kuģu flotilēm. Pēc viņiem pa jūrām braukāja spāņu galjonas, pirātu kuģi, Hanzas kogas un eiropiešu iekarotāju lielgaballaivas. Kuģi, kas sašķīda kaut kur pret klintīm, dabūja sūci vai pārlūza vētras laikā, nogrima dzelmē ar visu, kas bija uz tiem — ar cilvēkiem, ieročiem un traukiem, rotas lietām un pārtikas krājumiem. Ar laiku izveidojās mil­zīga kuģu kapsēta. Kaut kas no tā visa atkal parādījās dienas gaismā tikai pēc vētras, kad viļņi kādu priekšmetu izskaloja malā vai arī tas nejauši ieķērās zvejnieku tīklos. Taču zinātne ne­var un negrib apmierināties ar nejaušībām ne uz saus­zemes, ne ūdenī. Tas, ko arheologi savākuši visas pasau­les muzejos, ir sistemātiska pētniecības darba rezultāts. Arī nākotnē zinātnieki tāpat rīkosies ar visiem atradu­miem, kurus iegūs okeānu dzīlēs. Ar to sākusies jauna nozare zinātniskās pētniecības darbā — zemūdens arheoloģija. Par tās pirmajiem so­ļiem, veiksmēm un neveiksmēm, piedzīvojumiem un per­spektīvām šī grāmata sniedz nevis plašu aprakstu — šobrīd tas vēl nemaz nav iespējams —, bet gan pirmos iespaidus.

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5