Ikviens cietušais var sasniegt zemi, vismaz tādā stāvoklī, kādā to sasniedzu es. Biju tāds pats jūrā izmestais kā visi citi. Arī mana veselība nebija nekāds izņēmums. Savā mūžā trīs reizes slimoju ar dzelteno kaiti un pēc kara ļoti cietu no pārtikas trūkuma. Tātad, dodoties šai ceļojumā, man nebija nekādu priekšrocību. Protams, zemi es sasniedzu, gan zaudējis spēkus, bet tomēr dzīvs. Vēlreiz atkārtoju, ka nav svarīgi labi pārtikt, bet gan izvilkt dzīvību tik ilgi, kamēr cietušais sasniedz zemi vai sastop kādu kuģi. Tagad varu apgalvot, ka jūra mums sniedz pietiekamā daudzumā dzeramā un barības, lai ar pilnu pārliecību varētu uzsākt ceļojumu, kas ved pretim glābiņam.
Es nokritos svarā par divdesmit pieciem kilogramiem, mani piemeklēja daudz nelaimju. Es iemantoju smagu mazasinību: hemoglobīna procents tik tikko turējās pieļaujamas robežās. Sešdesmit piecas dienas pārtiku vienīgi no tā, ko man deva jūra. Olbaltumvielu un taukvielu devas bija pietiekamas. Ogļhidrātu trūkums organismu gan novājināja, taču dzīvību neapdraudēja. Tas, ko pirms ceļojuma pierādīju teorētiski, tagad apstiprinājās praksē.
|
Lasītava
